Šis ir ceļs uz īstu

Domāju, par ko varētu rakstīt, kad ir laiks tāds, un sajūtu ladiņš, kad gribas pilnīgi liet te stafu par neko. Laiks apmācies, bet silts. Zinu ka man nav domu un tāpēc rakstu par laiku, uzlabojot ar to omu. Es sarakstos ar L. Es apēdu picu un bulciņu, bet gribu vēl.
Kad man nesen sāpēja auss, sapratu-tas ir trakākais kas var būt, jo Tu nevari darīt neko. Ja vēl zobs sāpētu nenormāli, to varētu kustināt or izraut, bet kad tā ir auss vaina-zobu sāpes ir kā salāti.
Es tagad iedomājos, par cilvēkiem kā komplektiem. Katram, individuāli nāk komplekts, kurš dzīves laikā tiek izlietots-redze, kājas u.t.t. Kāds to izlieto lietderīgāk, kāds ne. Ja padomā no lielā augstumā lidojoša Eižena Sviesta portreta puses-cilvēks piedzimst, izdzīvo savu dzīvi, kādam to uzlabo, kādam sabojā un nomirst. Viss. Ja Tu esi izdarījis kaut ko šausmīgi briesmīgu, vai nenormāli labu lietu pasaulei, tad Tevi atceras, bet ja Tu nodzīvo, kaut kā ballīšu zvērs, pēc Tavas nāves tāpat neviens Tevi neatcerēsies. Te laikam slēpjas tā ideja, ka Cilvēks nedrīkst sēdēt un nedarīt lietas labā neko. Kam mēs vispār dzīvojam ? Lai sev kaut ko labu nopirktu, un papriecātos par to kādu laiciņu ? Tāpat pēc šī laika tas paliek ikdienišķš. Manuprāt katram cilvēkam vajadzētu mazliet nenormalitātes. Ja šī lieta piemīt, viņš kaut ko izdarīt tādu, lai paliktu atmiņā, lai vārds tiktu ierakstīts vēstures grāmatā. Šeit arī parādās doma, ka pasaule laikam nevar iztikt bez "pelēkās plūsmas" cilvēkiem tā teikt. Visus šā vai tā nekādīgi nevarētu ierakstīt akmenī.
Zinu, nenodzīvošu līdz pasaules attīstības kulminācijas brīdim, bet kas notiks tad ? Visi sāks vairoties, pārvāksies dzīvot uz Marsu un vairosies tur ? No vienas puses ir jājautā: Kādēļ jaunie mirst ? Kādēļ vispār cilvēki mirst ? No otras puses ja mēs nemirtu, nebūtu vietas, un iespējams visas šīs zemestrīces palīdz pasaulei attīstīties vienmērīgi, nogalinot tos entos tūkstošus.
Padomājiet par šitām lietām, traks var palikt ne ? Cerams nākamreiz būs īsta tēma nevis ūdens. Mans vārds ir Kristaps.